1893. gadā arhitekts Viktors Ortā uzprojektēja pirmo jūgendstila ēku – namu profesoram Emīlam Taselam. Šī bloķētā ēka bija pirmais pārliecinošais piemērs, kas liecināja par arhitektūrā briestošajām pārmaiņām. Šis projekts bija solis ceļā uz jaunām iespējām: drīz tapa savrupmājas Armānam Solvē un Edmonam van Ētveldem un tautas nams sociālistu partijai. To interjeri dižojās ar krāsu daudzveidību, telpu funkcijas bija viegli nolasāmas un atspoguļojās arhitektūrā, interjeros tika izmantotas atklātas tērauda sijas un dabiskās gaismas saspēle – visi tie elementi, kas atrodami Viktora Ortā daiļradē.

Arhitekts Pols Ankārs noteica tālāko jūgendstila attīstības virzienu. Ankāra darbi liecina par viņa īpašo attieksmi pret būvmateriāliem un to krāsainajām kombinācijām, kā arī tradicionālajām metodēm un paņēmieniem. Pārsteidzošas ir šaurās un elegantās koka konstrukcijas Ankāra projektēto daudzo veikalu fasādēs, kas izskatās kā pašas dabas veidotas. Henrijs van de Velde uztvēra „līniju kā spēku” – kā vienu no dabas pamatelementiem.

Pateicoties tādu celmlaužu kā Ortā, Ankāra un van de Veldes piemēriem, jūgendstils no Briseles sāka izplatīties visā Eiropā. 

Īsā laikā Brisele no skaistas 19. gadsimta pilsētas, kas lepojas ar izteiksmīgiem eklektiskās arhitektūras paraugiem, pārtapa par jūgendstila metropoli. Iekarojis stabilu vietu arhitektūrā un mākslā, jūgendstils turpināja attīstīties, sazarojoties vairākos paveidos. Piemēram, Ortā piekritēji Gustavs Strauvens un Ernsts Blero pievērsās ziedu motīvu pielietojumam, bet Leons Sneierss un Pols Amess, kuri abi bija Pola Ankāra skolnieki, attīstīja arhitektūras racionālo aspektu līdz tādai pakāpei, kad vienkārša balta plakne ieguva tiesības pastāvēt kā arhitektūras forma. Tādi arhitekti kā Pols Košī, Viktors Telemanss un Žans Baptists Devins katrs centās atrast savu individuālo stilu šīs ģeometriskās tendences ietvaros. Iela pārvērtās par skatuvi, uz kuras arhitektūras šedevri apžilbināja ar māksliniecisko izteiksmību un meistaru augsto prasmi.