Ap 1900. gadu Vīne bija kļuvusi par vitālu, intelektuālo dzīvi stimulējošu pilsētu un par dinamisku galvaspilsētu elitei, kas meklēja novatoriskus risinājumus dažnedažādās jomās. Oto Vāgners 1905. gadā sacīja, ka „par spīti nelabvēlīgajiem apstākļiem, Vīne soļo kultūras nāciju priekšgalā”. Vienisprātis bija arī starptautiskie kritiķi, kuri apgalvoja, ka Vīne bija gandrīz nepārspējama modernās arhitektūras bagātību ziņā, ar kurām pilsēta tolaik lepojās.

Gustavs Klimts un viņa piekritēji 1897. gadā pameta izteikti konservatīvo mākslinieku ģildi un izveidoja savu apvienību (Vīnes secesiju). Jozefs Marija Olbrihs tās vajadzībām uzbūvēja ēku, kas jau pati par sevi bija ideāls mākslas darbs (Gesamtkunstwerk). Jaunais stils strauji kļuva populārs, pateicoties Oto Vāgnera jūgendstilā projektētajiem namiem Vīncailes ielā (Wienzeile) un metro staciju ēkām. Oto Vāgnera vārds joprojām ieņem nozīmīgu vietu Vīnes arhitektūrā. Jaunā stila straujie panākumi drīz vien piesaistīja arī kritiķus, kuru vidū bija Hermanis Bārs.

Jauno kustību, kurai pievienojās Oto Vāgners un Jozefs Hofmans, atbalstīja arī Makss Fabiāni. Šie arhitekti mērķtiecīgi samazināja dekoru izmantošanu un deva priekšroku daudz atturīgākai ģeometrisko formu un ornamentu izmantošanai, tajā pašā laikā neatkāpjoties no uzstādījuma radīt ideālu mākslas darbu. Oto Vāgnera projektētā pasta krājbankas ēka ir spilgtākā šī perioda celtne Vīnē. Tomēr visdedzīgākais modernisma atbalstītājs bija arhitekts Ādolfs Los – viņš atteicās no visiem ornamentiem un pat nostājās pret Gesamtkunstwerk koncepciju.

Tomēr nākamajās desmitgadēs modernisma ietekme Vīnes arhitektūrā samazinājās. Aizvien populārāks kļuva jaunais Šveices vasarnīcu stils (Heimatstil), kura saknes meklējamas Bīdermeijera periodā. Šīs kustības, kas apzināti atdarināja vēsturiskos stilus, spilgtākais pārstāvis bija Leopolds Bauers, kurš vēlāk nomainīja Oto Vāgneru Arhitektūras skolas vadītāja amatā Mākslas akadēmijā.